Lieldienu svētdienas vakarā televīzijas raidījums De facto paziņoja, ka Latvijas luterāņu baznīcu gaida radikālas pārmaiņas. Tā varot pievienoties Romas katoļu baznīcai. Gribu tūlīt nomierināt tos, kurus šī ziņa satrauca – tā nav taisnība.
Kā viss sākās?
Pagājušajā gadā es saņēmu ziņu, ka kardinālam V.Kasperam būtu interese ar mani satikties, lai pārrunātu iespēju Latvijā uzsākt dialogu starp luterāņiem un katoļiem. Iniciatīva sākotnēji nāca no Igaunijas luterāņiem, kas arī ir uzsākuši līdzīgas sarunas un reizē ar mums tikās ar V.Kasperu. Arī Patstāvīgā evaņģēliski luteriskā baznīca (SELK) – mūsu draugi un partneri Vācijā – tikās ar V.Kasperu un varbūt sāks dialogu ar katoļu baznīcu. Kardināls izteica prieku par draudzīgajām, ekumeniskajām attiecībām Latvijā un solīja uzrakstīt vēstuli katoļu bīskapiem Latvijā, mudinot viņus iesaistīties sarunās. Atgriezies no Romas, pārrunāju to ar kardinālu J.Pujatu. Tādēļ sarunā ar TV žurnālisti viņš teica, ka iniciatīva nākusi no mūsu puses. Man gribas ticēt, ka patiesībā tā nāca no Dieva.
Kāds ir sarunu mērķis?
Par to šobrīd daudz baumo.De facto stāstīja par luterāņu pievienošanos katoļiem. Tiek arī teikts, ka mērķis ir panākt kanceles un altāra sadraudzību jeb ūniju, kad abu baznīcu piederīgajiem būtu iespējams kopīgi svinēt Dievgaldu. Te man vēlreiz jāatgādina, ka patlaban sarunu mērķis abām delegācijām ir iepazīstināt vienai otru ar savas baznīcas mācību strīdīgajos jautājumos. Piemēram, interneta diskusijās kāda katoliete raksta: „Jēzus dala ne tikai maizi un vīnu, bet vēl piedevām saka: Šī ir mana miesa, šīs ir manas asinis. Bet luterāņi tam netic. Apgalvo, ka klātbūtne ir tikai garīga.“ Tā domā daudzi katoļi, jaucot mūs ar reformātiem un citiem kalvinistiem. Īstenībā luterāņu baznīca apliecina patiesu Kristus miesas un asins klātbūtni svētajā vakarēdienā. Savukārt luterāņu vidū ir izplatīts uzskats, ka misē katoļu priesteris atkārto Kristus upuri. Mūsdienu katoļu teologi teic, ka viņu baznīca jau sen vairs tā nemāca. Kā ir patiesībā? Būs interesanti un ļoti vērtīgi noskaidrot. „Regulāras tikšanās un pārpratumu novēršana vairos uzticību un draudzību starp abu baznīcu kristiešiem, un tas jau pats par sevi ir labs rezultāts“, teica kardināls V.Kaspers. Grūti viņam nepiekrist.
Ko iesākt ar atšķirībām?
Ja sarunas labi veiksies, mēs varam neapstāties pie pārpratumu kliedēšanas, bet pārrunāt reālas atšķirības. Tādas luterāņu un katoļu starpā tiešām ir. Manuprāt vispirms jāmēģina saprast, cik tās ir nopietnas. Piemēram, tūkstošiem katoļu 15. augustā svētceļo uz Aglonu svinēt mūsu Kunga mātes debesīs uzņemšanu. Luterāņi šādiem svētkiem pamatu Rakstos neatrod. Vai konkrēti šīs domstarpības ir tik nopietnas, lai atturētu abas baznīcas no dalīšanās vakarēdienā? Tā ir tēma pārdomām un diskusijai – arī mūsu pašu starpā.
Saskaroties ar būtiskām atšķirībām evaņģēlija vai sakramentu izpratnē, nav iedomājama tirgošanās ar ticības apliecībām: „mēs piekāpsimies te, bet jums par to jāpiekāpjas tur.“ Taču mēs varam kopīgi lasīt Rakstus un lūgt Dievu apgaismot mūsu izpratni. Iztēlosimies, ka mums izdotos pārliecināt katoļu partnerus, ka luterāņu skaidrojums kādā strīdīgā jautājumā ir pareizs. Vai tas varētu ierosināt pasaulplašo Romas katoļu baznīcu koriģēt savu dogmatiku? Godīgi sakot, to man ir grūti iedomāties. Bet pamēģināt var. Galu galā sliktākais, kas var notikt, ir saņemt „nē“. Arī mums var nākties sacīt „nē“.
Es apzinos, ka šis izklāsts ir vienkāršots. Būtu bravūra iedomāties, ka luterāņu un katoļu attiecības tiks atrisinātas Rīgā kopīgās Bībeles stundās, bet mēs varam cerēt dot savu pienesumu. Katoļu baznīcā nekas nenotiks bez Vatikāna piekrišanas. Mums būs jārunā ar luterāņu baznīcām, ar ko mūs saista partnerattiecības. Dialogs abu konfesiju starpā ir risinājies desmitiem gadu. To rezultāti ir aprakstīti daudzos ekumeniskos dokumentos, kas mums nav pat virspusēji pazīstami. Ja gribam būt nopietni, mums nāksies tos studēt un izprast mūsu baznīcas attieksmi pret tiem. Mums nāksies daudz mācīties un formulēt pašu baznīcas nostāju daudzos jautājumos, par ko līdz šim neesam domājuši. Darba apjoms ir neaptverams un var likties par lielu vienam cilvēka mūžam. Taču Dievam netrūkst laika un padoma.
Vai tur kaut kas var iznākt?
Esmu dzirdējis daudz skeptisku vērtējumu. Kā gan var sarunāties ar katoļiem, ja nav atcelti Tridentas koncila uzliktie nosodījumi luterāņu mācībai? Katoļu baznīca nepiekāpšoties nevienā punktā un tā tālāk. Jā, mūsu baznīcu starpā ir mācības atšķirības un savstarpēji nosodījumi. Ja tādu nebūtu, tad nevajadzētu nekādu sarunu. Sākot jebkuru darbu, ir pareizi cerēt uz labāko, kamēr nav nācies pārliecināties par pretējo. Luteram Vormsas reihstāga priekšā nācās stāvēt ar bailēm par savu dzīvību. Mūsu sarunas ir patīkamas tādēļ, ka nevienam nekas nedraud un nevienu ne uz ko nespiež. Iznākums ir tikai Dieva un mūsu pašu ziņā. Ja mucai ir dažāda garuma dēlīši, tad ūdeni var ieliet līdz vietai, kur beidzas īsākais. Mūsu sarunās īsākais dēlītis ir vienprātība mācībā. Tuvināšanās baznīcu starpā var notikt atbilstoši tam, cik daudz vienprātības tiks atrasts.
Vai ir iespējams sasniegt vienprātību, neejot kompromisos ar ticību un sirdsapziņu? Vai ir iespējams panākt, ka katoļi un luterāņi viena otru atzīst par patiesām baznīcām (diemžēl šodien tas vēl tā nav), un ka atzīst viena otras garīgos amatus un svētdarbības? Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Taču vēlreiz – primārais mērķis ir noskaidrot pārpratumus, labāk vienam otru iepazīt un vairot uzticēšanos un draudzību. Tur izredzes ir ļoti labas.
Kā ar „strukturālo vienotību“?
„Ja ir vienprātība, tad es domāju ka ir pamats runāt arī par strukturālu vienotību“ – vai šis teikums, ko sacīju raidījumam „De facto“ nenozīmē luterāņu pievienošanu katoļu baznīcai? Nekādā gadījumā. Šie jēdzieni ir tik tālu viena no otra kā rīti no vakariem. Pievienošana nozīmētu, ka luterāņu baznīca zaudē savu struktūru un identitāti jeb vienkārši pārstāj eksistēt. Atkalapvienošanās – vārds, kas arī lietots raidījumā, nozīmētu atjaunot stāvokli, kāds bija pirms reformācijas. Manuprāt tas ne tikai nav vajadzīgs, bet nav pat iespējams. Varbūt to varēja panākt reformācijas laikā, bet ne tagad, pēc pieciem luterāņu baznīcas pastāvēšanas gadsimtiem. Par ko tad ir runa?
Ir principā nepareizi uz „strukturālo vienotību“ koncentrēties tagad. Šai posmā jēdzienam nav nekāda satura. Šobrīd galvenais ir sarunas par teoloģiju. Taču iedomāsimies, ka pēc sarunās pavadītiem gadiem luterāņi un katoļi būtu sasnieguši vienprātību. Tad mēs būtu pavisam citā situācijā – vienprātīgi mācībā, brīvi dalīties vārdā un sakramentos, brīvi atzīt viens otra garīdzniekus, pieauguši savstarpējā izpratnē un uzticībā. Varbūt tad mēs gribētu jaunajām attiecībām un sasniegtajai vienprātībai piešķirt kādu ārēji redzamu izpausmi? Tas ir ļoti iespējams. Kāda tā varētu būt? Manuprāt noteikti būtu jāsaglabā mūsu draudzes, mūsu dievkalpojums, ar vārdu sakot mūsu identitāte. Svarīgi arī, lai mēs sastaptos kā divas baznīcas, kas izmēros ir ļoti dažādas, taču Dieva priekšā vienlīdzīgas cieņā. Taču šobrīd par to ir pāragri fantazēt – mums nav ne jausmas, ko mēs domātu tādos apstākļos. Šobrīd mēs varam tikai lietot konceptuālu terminu „strukturāla vienotība“, kurš ir labs tādēļ, ka pieļauj iespēju, bet ne konkrētu izveidojumu. Ne pasaulē, ne Latvijā nekad nav runāts par luterāņu “pievienošanos” katoļu vai kādai citai baznīcai. Īstenībā šobrīd notiek tas, ka cilvēki, kuri viens otru pazīst un ir draugi jau ceturtdaļgadsimtu, ir apsēdušies pie viena galda, lai runātu par teoloģiju. Vai to darīt nebija laiks jau sen?
Kur var uzzināt par sarunu norisi?
Sarunas ir tik tiko sākušās. Diskusiju grupa ir tikusies divas reizes. Pirmajā reizē nolēmām, ka strādāsim. Otrajā reizē apspriedām tēmas, par kurām diskutēt. No luterāņu puses likām priekšā jautājumus, kurus savulaik diskusijai izvirzīja jau M.Luters savos Šmalkaldes artikulos. Katoļu brāļi apņēmās sagatavot savu tēmu katalogu un kā pirmo ierosināja apspriest jautājumu kas ir baznīca un kas vajadzīgs tās vienībai. Luterāņu pusi sarunās šobrīd pārstāv mācītāji Indulis Paičs, Aleksandrs Bite un šo rindu autors. No katoļu puses piedalās Jānis kardināls Pujats un priesteri Dr.Paulis Kļaviņš un Dr.Zbigņevs Stankevičs.
Sarunu dalībnieki apzinājās un īpaši uzsvēra, ka tās nedrīkst palikt vienkārši baznīcu vadību un dažu teologu konsultācijas. Tās nevar palikt arī tikai mācītāju ziņā. Sarunām jēga būs tikai tad, ja tās zinās un pieņems visa baznīca. Līdz šim notikušais ir aprakstīts mūsu laikrakstā Svētdienas Rīts (24.01.09) un arī baznīcas mājaslapā http://www.lelb.lv/lv/?p=news2arch&fu=sh&id=661&month=1&year=2009. Arī uz priekšu tiks gādāts, lai par sarunu gaitu un saturu varētu uzzināt gan mācītāji, gan draudžu locekļi. Vajadzētu pat vēl vairāk. Dr. A.Pipkorns, kas savulaik pārstāvēja Misūri Sinodi sarunās ar katoļu baznīcu, dod manuprāt lielisku ieteikumu: „Ir svarīgi, lai sarunas, nav ierobežotas tikai mazu, oficiāli deleģētu teologu un ekumēnistu komisijā, kuri satiekas uz trīs dienām divreiz gadā. Lai arī cik vērtīgas un vajadzīgas nebūtu šādas konferences, tām līdztekus vajag simtiem paralēlu konferenču, kurās tiktos informēti, atbildīgi un ieinteresēti garīdznieki un laji, kas pulcētos pietiekami mazās grupās, lai veidotos efektīvai diskusijai tik svarīgā tuvība, un tiktos pietiekami bieži un ilgi, un lai uzticēšanās citu dalībnieku godīgumam kļūtu par sirds pieredzi, nevis tikai prāta attieksmi. Šīs sarunas jāstiprina ar sadarbību projektos, kas ir interesanti abām pusēm, un kuros abas puses var iesaistīties, nepārkāpjot sirdsapziņu, un arī ar jēgpilniem kontaktiem dievkalpošanā.”
Kādēļ tas viss vajadzīgs?
Interesanti, ka pat rakstot antiekumenisku sacerējumu, tā autori parasti uzskata par vajadzīgu dot nodevu kristīgajam politkorektumam, pieliekot priekšā kādu atrunu, piemēram: “Kā daudzi konfesionāli luteriskie kristieši, es, protams, apsveicu ekumēnisko dialogu, kurā viena baznīca skaidro kādai citai savu oficiālo mācību un tādā veidā pūlas atrast kopīgu pamatu kanceles un altāra sadraudzībai jeb ūnijai“, kam seko daudzas lappuses ar pierādījumiem, kādēļ praktiski to nekādā ziņā nedrīkst darīt. Tas nozīmē, ka vienotība kristiešu starpā ir tik skaidrs Kunga Jēzus Kristus aicinājums, ka tam atklāti neuzdrošinās pretī runāt. Taču vienotība ir kas vairāk par politkorektām frāzēm. Kristiešu vienotība ir paša Jēzus lūgšana Tēvam: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21). Kristiešu vienotība bija reformatoru vēlēšanās un mērķis. Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons raksta Augsburgas apliecības ievadā: “Dažādos viedokļus vajag mīlestībā un laipnībā uzklausīt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses sapratušas atšķirīgi, atgrieztos pie kristīgas vienprātības un patiesas reliģijas.” Kristiešu vienotība bija misionāru aicinājums, kuriem baznīcu sašķeltība un strīdi bija liels šķērslis būt par Kristus lieciniekiem līdz pasaules galam un darīt par mācekļiem visas tautas. Kristiešu vienotība visbeidzot ir mūsu sirds pieredze, ka ir labāk dzīvot draudzībā un sadarbībā, sekojot Jēzum, nekā strīdēties, apmainīties nosodījumiem vai vienkārši novērsties. Var sacīt, ka kristiešu vienotība ir sapnis, kas šai pasaulē nepiepildīsies, bet labāk ir dzīvot un kalpot labam, Kristus vēlētam sapnim, nekā lolot rūgtumu, sacerēt sazvērestības teorijas un sēt aizdomas. Tiem, kas tādēļ cenšas mūsu starpā sēt aizdomas un šķelšanos, nodziedāsim:
„Lai būtu velnu diez kāds bars, kas mūs grib aprīt kāri
Mūs tomēr sarga Dieva Gars – tas elles varai pāri.“
Tā lūk, mīļie brāļi un māsas, esmu jums patiesīgi, bez viltus, maldības vai aizmugures domas izstāstījis visu, kas man zināms un domājams par mūsu sarunām ar Katoļu baznīcu. 133. Psalms māca: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi! Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, Ārona bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem, jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!“ Es aicinu arī jūs lūgt par sarunu sekmēm un piedalīties ar labu pienesumu šai svētīgajā nodomā.
+Jānis
Rīgas arhibīskaps