Šoreiz mans raksts skars tēmu, kas Latvijā praktiski nav apspriesta un es pamatoti baidos, ka tā radīs ļoti dažādas un radikālas reakcijas – no sapratnes un aizdomāšanās par racionālo graudu tajā, līdz pat klajam noliegumam un autora lamāšanai par līšanu ne tajos lauciņos… bet es tomēr pamēģināšu. Kā parasti uzsveru – tas ir tikai mans personīgais viedoklis…
Un tā – ir divi vēsturiski periodi, kad Baznīca no institūcijas, kas apmierina cilvēku garīgās vajadzības un nepieciešamību pēc Ticības, pārvērtās par reālu politisku spēku, kas atstāja milzīgu ietekmi uz valstu un cilvēku likteņiem. 16.gs. vidū iesākusies protestantisma kustība mainīja gan valstu pārvaldes formas, gan cilvēku domāšanu.
Protestantisms pavēra ceļu cilvēka, kā personības, nozīmei sabiedrībā un praktiski bija sākums turpmākajiem notikumiem, kuru rezultātā tika apstrīdētas gan laicīgo valdnieku, gan arī pašu garīdznieku it kā paša Dieva ieceltās un pasludinātās privilēģijas. Daudzi vēsturnieki atzīst, ka tas viss arī bija galvenais pamats mūsdienu sabiedrības radīšanai (protams, ar kariem un revolūcijām pa vidu). Otrs periods saistīts ar leģendāru personību – Martinu Luteru Kingu, kurš būdams baptistu mācītājs sāka sludināt cilvēka dabiskās tiesības neatkarīgi no viņa ādas krāsas un izcelsmes. Kings par savu pārliecību un cīņu par savas rases tiesībām samaksāja ar savu dzīvību, taču iesāktie procesi vairs nebija apturami un to rezultāti – šodienas Amerika tāda, kāda tā ir.
Satversmes 99.pants nosaka, ka Baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts. Diemžēl tā reālajā dzīvē tā ir TIK atdalīta, ka draudžu locekļi ir kopīgi tikai savās lūgšanās un Baznīcas apmeklējumos. Lai gan ja tā nopietni padomā, tad var izteikt visai riskantu apgalvojumu, ka Baznīca Latvijā varētu būt vienīgais REĀLAIS spēks, kas spētu saliedēt Latvijas tautu un aktīvi piedalīties arī Latvijas nākotnes (tai skaitā – politiskās un ekonomiskās) veidošanā. Pēc statistikas datiem Latvijā ir ap miljons cilvēku, kuri pārstāv dažādas ticības un konfesijas (no lielākajām konfesijām būtu minami luterāņi – ap 300 000, katoļi – ap 500 000 un pareizticīgie – ap 350 000). Šie dati gan ir visai aptuveni un ņemti no dažādiem avotiem, bet kopējo dinamiku tie, droši vien, rāda visai tuvu realitātei. Praktiski puse no Latvijas iedzīvotājiem vairāk vai mazāk regulāri apmeklē baznīcas un skaitās draudžu locekļi.
Iespaidīgi, vai ne?
Līdz šim Baznīca (šajā vārdā es iekļauju visas Latvijā pārstāvētās ticības) ir veikusi audzinošas funkcijas un rūpējusies par cilvēka Dvēseles vajadzību apmierināšanu. Taču arī Baznīca apliecina, ka mēs esam spiesti rēķināties arī ar tīri miesiskām vajadzībām.
Es neaicinātu pēkšņi sākt apspriest politiku un valsts attīstības scenārijus baznīcu sprediķu laikā, kā arī neaicinu Baznīcu aktīvi piedalīties kādu kustību veidošanā, kas darbotos pret Latvijā valdošo haosu politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.
Taču ja Baznīca ir reāls kopības spēks, kas var tiešā veidā uzrunāt gandrīz pusi Latvijas iedzīvotāju, vai nebūtu vērts mācītājiem un priesteriem sākt audzināt savas draudzes un mudināt tās vairāk iesaistīties procesos, kas notiek valstī? Draudzēs ir pilns ar izglītotiem cilvēkiem, kurus Baznīca ar saviem resursiem spētu uzrunāt, aicināt un mobilizēt sākt darbību pie tādas valsts politikas plānošanas, kas atbilstu gan iedzīvotāju interesēm, gan arī jebkuras ticības garīgajām vērtībām. Līdz šim realizētā plānošana un politika Latvijā nu tiešām nav vērsta uz parastā Latvijas iedzīvotāja interešu aizstāvību un valsts interešu ievērošanu. Un es ticu, ka mūsu Dvēseļu gani un Baznīca spēj motivēt cilvēkus domāt valstiski un ievērot savu līdzpilsoņu intereses.
Ja Baznīca aktivizētu savu darbību kaut vai tik daudz, lai mudinātu savu draudžu locekļus aktīvāk piedalīties gan valsts pārvaldi regulējošu dokumentu izstrādē, gan veidot savu biznesu balstoties uz vērtībām, kas ir svarīgas katram ticīgam cilvēkam – līdzcietību, godīgumu, nesavtību (jā, jā, arī biznesā līdz zināmai robežai šie jēdzieni var nebūt tikai tukši vārdi), tad strauji varētu pieaugt to cilvēku skaits, kas no pasīviem vērotājiem varētu pārvērsties par DARĪTĀJIEM. Un tas būtu milzīgs panākums, jo lielākā Latvijas iedzīvotāju nelaime pašlaik ir milzīgā apātija, neticība sev, citiem un rītdienai.
Baznīca ir spējīga dot cilvēkiem ne vien cerību un ticību. Man gribētos, lai ticīgie cilvēki saprastu, ka Latvija atrodas tik kritiskā stāvoklī, ka tieši Baznīcas rīcībā ir resursi, kas spētu mainīt sabiedrības pieeju un domāšanu… M.L.Kingam taču tas izdevās?
Kaspars Apinis
07. augusts 2009 05:00
Pārpublicēts no http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=26098249