Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Dieva izredzētā tauta – Kristus baznīca šo notikumu svin kā lielākos svētkus. Apcerot Kristus augšāmcelšanos, apustulis Pāvils izsaucas: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?[1] Katru rītu, ielūkojoties spogulī, mēs savā sejā ieraugām pēdas, ko atstājusi nāve, pienākot vēl par vienu nakti tuvāk. Mēs varam censties tās notušēt un izlīdzināt. Mēs varam kādu laiku par to nedomāt. Taču šī neatturamā nācēja ir mūsu neatrisināmā problēma.
Kristus augšāmcelšanās visaugstākajā mērā piepilda erceņģeļa Gabriēla vārdus: „Dievam nekas nav neiespējams.“[2] Dievs ir Tēvs, kura acu priekšā sit krustā viņa Dēlu. Vai var būt vēl lielāks strupceļš par šo? Ja nu vienīgi Dēla strupceļš, kura kapam uzvelts milzīgs akmens. Mūsu prāts, jūtas un pieredze saka, ka šeit nekas nav labojams. Taču Dievs šo situāciju atrisina pavisam citā, mums nepieejamā līmenī. Viņš atņem nāvei uzvaru. Viņš ņem sev pēdējo vārdu un esamības nosacījumos ienes augšāmcelšanos. Savā visvarenajā spēkā Viņš atrisina ne tikai savu strupceļu, bet vienlaicīgi arī mūsu vislielāko problēmu – nāvi. Augšāmcelšanās kļūst arī par mūsu realitāti. „Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Tam, kas tic uz Viņu, ir mūžīgā dzīvība. Tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā[3]“, apsola Dieva vārds.
Kad savā dzīvē nonākam situācijā, kuru esam bezspēcīgi atrisināt, kad ceļš atduras kā pret sienu, kurai nevar pārkāpt vai apiet, kad zaudētais atstāj tukšumu, kas neaizpildās – Dievam nekas nav neiespējams. Viņš aizpilda tukšumu, paver ceļu un dāvina jaunu jēgu. Bet augšāmcelšanās ir pa spēkam vienīgi Dievam. To atcerēsimies, konfrontēti ne tikai ar nāvi, bet arī ar dzīvi. Piepildījums, jauna jēga un ceļš tālāk ir iegūstami vienīgi Dievā. Pat Jēzus varēja augšāmcelties tikai Dieva spēkā. Taču tas ir nevis šķērslis, bet priecīga un droša cerība. Neiespējamo lietu Dievs nav nesasniedzams mērķis vai neizdibināms princips, bet mūsu mīlošais Tēvs. Nekas cilvēkam nav pieejamāks kā Dievs, kurš devies viņu meklēt. „Kas tic un top kristīts taps svēts“, saka Kristus. Ticībā uz augšāmcelto Kristu un apliecinot Jēzu par Kungu, mēs esam Dieva bērni, kam pieder viss.[4]
To zinot, gudra dvēsele nesūdzas par to, ka dzīve ir īsa, nenotriec to tukšā reibumā un ļaunumā, bet meklē dievišķas vērtības. Jo vērtīgāka bijusi kāda dzīve, jo mierīgāk, bez asarām un bailēm cilvēks šķiras no tās, zinot, ka nāve atpestī no šīszemes ciešanām un ved uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību pie Dieva. Visvairāk no nāves bīstas tie, kuru dzīvei nav bijis nekādas vērtības. Nav briesmīgākas nelaimes cilvēkam, kā būt bezdievīgam. Tāds neredz attaisnojumu dzīvei un jēgu nāvei, un grib apreibināties laicīgos sīkumos, lai aizmirstu mūžību. Taču mūžība neļaujas aizmirsties. Tā nāk un neapstājas. Lai to sagaidām paļāvībā uz Kristus augšāmcelšanos, sacīdami: „Pie Tevis Kungs, es palieku vienumēr. Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, man nevajag ne debesu ne zemes. Kaut man arī mirtu miesa un sirds, Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi.“[5]
Tad nu redziet, Kristus mīļotie, cik daudz mums ir apsolīts un dots! Lai mūsu dzīve tādēļ iegūst jaunu jēgu! Lai mācāmies dzīvot kā bagāti Dievā, kam nav skaudīgi jāzūdās par niekiem un jāpiepilda dzīve ar lietām, kuras nepastāv. Lai apziņa, ka drošību nes nevis uzvara konkurences cīņā, bet Dieva laipnība, kas mums jau ir dāvāta, māca mūs būt dāsniem un attiecībās augstsirdīgiem, priecīgiem un miera pilniem. Jo Kristus taču ir par mums augšāmcēlies – patiesi augšāmcēlies! Lai viņa augšāmcelšanās atspīd mūsu sirdī un acīs, mūsu vārdos un darbos, mūsu dzīvē un nāvē. Vēlu jums svētītas, priecīgas Lieldienas!
Sirsnībā jūsu –
+Jānis,
Rīgas arhibīskaps
[1] 1.Kor.15:55
[2] Lk.1:38
[3] Rom.8:1; Jņ.5:24
[4] Mk.16:16, Rom
[5] 73.psalms, 23-26
Pļaviņu Sv. Pētera draudze
Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca
