Mīļā Pļaviņu draudze!
Sirsnīgi sveicinu jūs no tālās Hamelverdenes. Svētā Gara dāvātajā kopībā mēs šodien svinam sava veida evaņģēliskās Baznīcas dzimšanas dienu. Tā ir skaista iespēja domāt vienam par otru un šodien arī visiem kopīgi lūgt.
Šodien mēs svinam Reformācijas dienu. Mēs pieminam, ka Mārtiņš Luters pirms gandrīz 500 gadiem pie Vitenbergas baznīcas durvīm pienagloja savas tēzes. Līdz ar to viņš atklāja daudziem savus uzskatus. Šo tēžu par atlaižu tirgošanu nodošana atklātībai 1517.gadā bija dzirksts, kas aizdedzināja diskusiju Baznīcas iekšienē, kuras sekas toreiz neapzinājās neviens, tai skaitā pats Mārtiņš Luters.
Iedomāsimies: mūks, kādas neievērojamas augstskolas docents, šī strīda laikā saķeras ar pašu pāvestu! Un nepadodas! Tā rodas protestantu baznīcas.Līdz ar to, šodien mēs, evaņģēliskie kristieši, svinam savas baznīcas dzimšanas dienu.
Par ko tad bija strīds starp Luteru un toreizējo baznīcas vadību? Tas nebija strīds par ārišķībām vai formālām lietām, bet par pamatjautājumu, kas Luteru pašu tik ilgi bija nodarbinājis:
Vai Dievs man ir žēlīgs?
Vai Viņš pieņem mani par spīti garajam grēku sarakstam?
Vai es varu pastāvēt Viņa priekšā par spīti grēkiem, ko esmu sakrājis savas dzīves laikā?
Šie jautājumi nodarbināja ļaudis un nedeva viņiem mieru. Baznīca atbilstoši reaģēja uz šo izaicinājumu.
Tā pārdeva Dieva žēlastību it kā tā būtu prece veikalā.
Mīļie brāļi un māsas Pļaviņās, es vēlos jūs šovakar aicināt kopā ar mani doties ceļojumā laikā – Viduslaikos, bet ar mūsdienu atribūtiem. Lielveikala tēls mums varētu šajā ziņā palīdzēt.
Toreiz, jā, toreiz varēja nopirkt Dieva žēlastību jaukā iesaiņojumā, plauktos sarindotu, tematiski sakārtotu.
Toreiz varēja nopirkt Dieva žēlastību sev. Atpirkties no šķīstītavas uz gadu, vairākiem gadiem, gadu desmitiem vai vēl garākiem laika periodiem. Mūžība ir diezgan gara, vai ne? Cik daudz Dieva žēlastibas vajadzētu pirkt? Tas ir atkarīgs no maka biezuma. Taču: mums taču tā ir kaut ko vērta. Šķīstītavas ugunīs nokļūt nebūs visai patīkami.
Tādēļ tā laika baznīcas lielveikalos valdīja rosība. Mazliet jau kaut ko ietaupīt var, kaut arī slikti laiki. Galu galā runa taču ir par manu nemirstīgo dvēseli.
Taču lielveikalos pārdod ne tikai atpirkšanos no savām paša mokām šķīstītavā.
Gandrīz katram ir ģimene un senči, kas jau ir miruši un atrodas, kā toreiz domāja, sava veida uzgaidāmajā telpā, gaidīja savu likteni. Arī viņiem taču jāizdara kaut ko labu.
Jā, šāda iepirkšanās baznīcas lielveikalā atstāj nopietnas pēdas maciņā. Varam iedomāties, kā cilvēki toreiz rēķināja tā un šā: vai mums vēl pietiks naudas mūsu vecevecmāmiņai Emīlijai? Un krustmātes māsai Hertai? Vismaz kāda neliela atlaide? Varbūt nākamgad mums atkal atliks kāds mazumiņš viņai?
Tā nu ļaudis steidzīgi pārvietojas starp plauktiem. Vienā vietā paņem palielu burku, citā vietā – mazu sainīti, klīst starp plauktu rindām, kur redzamas atlaides mirušajiem, paiet garām noliktavai, kur glabājas krājumi, kas domāti tuvākajiem ģimenes locekļiem un tad dodas uz kasi, kur jau sastājusies gara rinda.
Tur skaisti iepakotās Dieva žēlastības porcijas tiks saskaitītas kopā. Un tad būs jāmaksā.
Beigās visi ir laimīgi: pircēji, jo ir devuši savu artavu par savas dvēseles pestīšanu, un, saprotams, arī pārdevēji, baznīckungi. – Nauda baznīcai vienmēr noder.
Baznīca – tas izklausās ļoti bezpersoniski. Sauksim lietas īstajos vārdos: visur, visās pilsētās bija ierīkoti šādi lielveikali. Zelta lietus nolija ne tikai pār vietējiem bīskapiem, bet arī pār pāvestu.
Mēs redzam, ka baznīcas lielveikali, kas piedāvāja Dieva žēlastību, bija ienesīgs bizness. No tā labumu guva gan pircēji, gan pārdevēji, un tā tas varēja arī turpināties, ja nebūtu uzradies tāds nemiera cēlājs kā Mārtiņš Luters.
Viņam bija dīvaini, netradicionāli teoloģiski uzskati. Viņš bija nemiera gars, kuru nebija iespējams apklusināt ne ar naudu, ne nāves draudiem.
Dr. Mārtiņa Lutera uzskati strauji izplatījās. Un tā nu blakus līdzšinējiem baznīcas lielveikaliem izauga jauni – evaņģēliskie lielveikali.
Ja pilsētā atveras jauns veikals, tā ir satraucoša ziņa. Vai tas noturēsies? Vai tas būs nopietns konkurents? Varbūt Dieva žēlastība kļūs lētāka? Konkurence ir biznesa dzinulis.
No otras puses jaunie evaņģēliskie lielveikali rada nemieru: „kas tad tie par brīnumiem“, neizpratnē jautāja daži. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs bijām apmierināti ar līdzšinējām baznīcas atlaidēm.
Ko par jaunajiem evaņģēliskajiem lielveikaliem domāja līdzšinējo lielveikalu saimnieki, jūs varat iedomāties paši!
Jauni baznīcas lielveikali? Nu jā, ieiet un paskatīsties jau var. Iejuksim ziņkārīgo pūlī un paskatīsiemes, ko tad piedāvā šāds tikko atvērts baznīcas, šoreiz evaņģēliskais, lielveikals.
Arī tur ir pilns ar plauktiem. Kārotais produkts „Dieva žēlastība“ tiek piedāvāts visur. Plaukti ir svaigi krāsoti, produkts skaisti iesaiņots, pat apsiets ar lentīti. Kādēļ gan nepamēģināt? Tomēr jaunie īpašnieki nav vēl spējuši par visu padomāt: nekur neredz aprakstus, kam šis produkts domāts.
Nav saprotams, vai tas domāts katram pašam, gimenes locekļiem vai mirušajiem radiniekiem. Apkalpojošais personāls laipni smaida un paskaidro, ka ikviens no produktiem der katram. Vai tas var būt? Nav saprotams arī, uz cik ilgiem gadiem šis produkts nodrošina pret šķīstīšanas ugunīm. Iesaiņojumi ir gan lieli, gan mazi, bet precīzs daudzums nav norādīts: tas ir trūkums!
Ļaudis ir nedaudz apjukuši, taču daži drosmīgie jau stumj savus iepirkumu ratiņus kases virzienā. Kasiere rūpīgi atpīkstina preci, pircējs jau velk ārā maciņu, klusībā cerēdams, ka par godu veikala atvēršanai būs arī kādas atlaides, jo cenas nekur nebija manāmas.
Tas brīdis ir klāt: kasiere laipni smaidot iesaiņo dažādās „Dieva žēlastības“ burkas maisiņos. Klients kļūst nepacietīgs: „Un cik tas, lūdzu, maksā?“
Sievietes sejā atspoguļojas izbrīns: „Ko jūs ar to domājat?“
„Es vēlos samaksāt“, atbild klients. „Cik maksā Dieva žēlastība, tas viss kopā? Cik dālderu, cik dukātu?“ Klientam ir jāsteidzas un viņš nevēlas garas diskusijas.
„Jūs vēlaties Dieva žēlastību nopirkt?“ Sieviete laipni smaida viņam pretī. „Tā neko nemaksā! Vai tad jūs neredzējāt reklāmu?“
„Kā?“ pircējs neticīgi bola acis. „Klausieties, beidziet mani āzēt! Nosauciet summu, es steidzos!“ Sieviete vēlreiz atkārto: „Tas nemaksā neko! Patiešām! Dieva žēlastība ir par velti. Tā ir Dieva dāvana mums. Nekas nav jāmaksā. Jeb vai jūs maksājat arī par dāvanām?“
„Es“, vīrietis stostās, „ēē, nē. Es nezināju … es domāju… es kaut ko nesaprotu.“
„Nu jā“, sieviete nebeidz laipni smaidīt, „es jūs saprotu, tas viss šķiet mazliet neparasti. Taču es varu apliecināt, ka tam ir savs pamats. Ja vēlaties, varat atnākt svētdien pie mūsu menedžera Mārtiņa Lutera. Jūs viņu atradīsiet pilsētas baznīcā. Sprediķī viņš par to visu runās!“
„Mārtiņš Luters? Ak tas, pie kura visi tā skrien? Nu, es nezinu. Bet vai pirkumus es drīkstu paturēt? Es domāju, ē, nemaksājot?“
„Bet protams“, atbild kasiere, „es taču tos jau iesaiņoju!“
Pircējs samulsis groza galvu. „Un kā man šos produktus lietot? viņš jautā. „Ārpusē nekas nav rakstīts.“
„Iekšpusē ir lietošanas pamācība“, atbild kasiere. „Es ceru, ka Dieva žēlastība jums lieti noderēs.“
„Es domāju gan,“ nomurmina pircējs un dodas prom.
Mājās iet vaļā tracis.
„Vai tu esi traks?“ sieva lamājas. „Kādēļ tev vajadzēja iet tur iepirkties? Vienmēr tev tās varenās idejas galvā!“
Acīmredzami sadusmota viņa rokas iepirkumu maisiņos.
„Šitas jaunmodīgais iesaiņojums, tam nav nekādas jēgas. Tu noteikti par to izdevi kaudzi naudas!“
„Tas nemaksāja neko!“ attrauc vīrs.
„Es…“
Taču sieva viņu pārtrauc.
„Dieva žēlastība – par velti? Kādu stulbeni esmu apprecējusi! Vai tu kaut ko parakstīji? Tagad mēs noteikti saņemsim tonnām Dieva žēlastības ar piegādi mājās!“
„Neko es neparakstīju!“ aizstāvas vīrs. „Kasiere teica, ka iekšpusē ir lietošanas pamācība.“
Viņš paņem vienu porciju „Dieva žēlastības“, atrauj iepakojumu un atver burku. Izkrīt maza zīmīte.
„Kas tur ir rakstīts?“ jautā sieva. „Nu, lasi taču!“
„Žēlastība: Dieva dāvana“, vīrs lasa. „Pieejama par velti!“ „Nesaprotu!“ sieva nomurmina. „Tas noteikti ir kāds reklāmas triks.“
„Paga, paga!“ vīrs attrauc. „Te ir vēl kaut kas rakstīts: „Uzmanību! Iedarbojas tikai tad, ja nožēla nāk no sirds!“
„Es taču zināju, ka tur ir kaut kāds āķis!“ iekliedzas sieva. „No sirds nožēlot! Skaisti! Man jānožēlo to, ko savā dzīvē esmu aplami darījusi?
Ar tām vecajām atlaidēm sanāca gan dārgāk, toties vienkāršāk. Nožēlot? Ko mēs ar to panāksim? Tev tūlīt jādodas atpakaļ un jānopērk īstās atlaides.“
Vīrs šūpo galvu: „Varbūt tomēr tas darbojas!“ viņš saka. „Tu taču atceries, ka pirms neilga laika es tevi nepatiesi apvainoju. Tu biji noskumusi un nomākta. Tad es atzinu savu vainu un teicu, ka nožēloju to. Un tā mēs salīgām mieru. Vai tev būtu labāk paticis, ja es tev būtu iedevis naudu? Varbūt tāpat ir arī ar mums un Dievu? Nu, kaut kā līdzīgi, es taču neesmu teologs. Vai tu tiešām domā, ka mēs varam uzpirkt Dievu? Starp citu: ko Viņš dara ar visu to naudu? Vai debesīs arī ir veikali?“
„Ne jau Viņš to naudu saņem!“atbild sieva. „Tu atkal visu saputro! Un vispār: kādu skaistu jaunu tērpu jau tu man gan varēji uzdāvināt kā nožēlas zīmi. Bet, hm, varbūt tev tiešām taisnība. Es par to vēl padomāšu.“
Un tu, mīļā draudze, vai tu arī padomāsi?
Āmen.
Lūgsim:
Dievs, savu vārdu uzturi,
Tiem pretī stājies, satrieci,,
Kas Kristu, Tavu Dēlu, liedz,
Pēc Viņa goda krēsla sniedz..
Kungs Jēzu Krist, Tu Dieva Dēls
Tu Kungs pār visiem kungiem cēls!
Šeit Tava draudze, kas ir klāt,
Grib Tevi slavēt, godināt.
Svēts Gars, Tu, mūsu patvērums,
Dod vienā prātā palikt mums!
Nāc bēdās tu mūs stiprināt
Un debess prieku dāvināt.
(Mārtiņš Luters)
Māc. Janssen,
Hamelverdenes Sv. Dionīsija draudze